Organiskās vielas ūdenī kaitīgi neietekmē cilvēka ķermeni un neierobežo ūdens izmantošanu. To sanitārā nozīme ir tā, ka tie ir ūdens piesārņojuma rādītāji ar citiem elementiem, īpaši mikroorganismiem, kas rada epidemioloģisku risku iedzīvotājiem.
Organiskās vielas var būt dabiskas (raksturīgas augsnei, no kuras tās tiek apmācītas ūdens slāņos) vai mākslīgas, kas rodas no piesārņojuma. Tie var būt arī augu vai dzīvnieku izcelsmes, pēdējie parasti ir spontāni līdz lielākam mikroorganismu blīvumam.
Novērtējot ūdens piesārņojumu, īpašu nozīmi piešķir pēkšņs organisko vielu vērtību pieaugums, kas palielina piesārņojuma iejaukšanos.
Organiskās vielas ūdenī nosaka, oksidējot organiskās vielas ar oksidētājiem KMnO4 vai K2CrO7. Metode ir pazīstama arī kā permanganāta indekss.
>Referential pēc tam veic analīzi: Analīze dzeramā ūdens cietības noteikšanai tiek veikta savā laboratorijā saskaņā ar standarta national SR EN ISO 8467:2001.
Metodes princips:
Cietības noteikšanu dzeramajā ūdenī veic, titrējot ar kālija permanganātu.
Paraugu noraidīšanas gadījumi – neatbilstoša parauga daudzums, paraugs, kas savākts nepiemērotos traukos, paraugi, kas nav pareizi marķēti utt.
Saņēmējs – tīrs trauks.
Analīzes veikšanai nepieciešamais parauga daudzums - vismaz 210ml.
Parauga stabilitāte – svaigi ievākts ūdens ir stabils 2 dienas 2-8°C temperatūrā vai 6 stundas apkārtējās vides temperatūrā.
Analīzes metode - volumetrica.
Atsauces vērtības saskaņā ar Ūdens likumu1) Ieteikumi analīzes veikšanai/ atsauces vērtību pārsniegšanas ietekme – Augsta oksidācijas vērtība norāda uz ūdens piesārņojumu, tāpēc īpašu nozīmi parāda pēkšņs organisko vielu vērtību pieaugums, kas palielina piesārņojuma iejaukšanos
> maks. 5 parametrs / mērvienība CA vērtība (Maksimālā pieļaujamā koncentrācija)
Oksidējamība, (mgO2/l)
Lai samazinātu ūdens cietību, bieži tiek izmantoti filtri un īpašas iekārtas.
Bibliogrāfija:
- LEGEA 458/2002, kas grozīts un papildināts ar Likumu Nr. 311/2004, Valdības rīkojumu Nr. 11/2010, Likumu Nr. 124/2010 un Valdības rīkojumu Nr. 1/2011