Amonijs dzeramajā ūdenī galvenokārt rodas, infiltrējot slāpekli no cilvēka kūtsmēsliem (urīna).
>Referential pēc tam veic analīzi
:Analīze amonjaka noteikšanai dzeramajā ūdenī tiek veikta savā laboratorijā saskaņā ar standartu national SR ISO 7150-1:2000.
Metodes princips: Amonija noteikšanu dzeramajam ūdenim veic ar spektrofotometrisko analīzi.
– neatbilstoša parauga daudzums, paraugs, kas savākts nepiemērotos traukos, paraugi, kas nav pienācīgi marķēti, utt.
Ražas saņēmējs – tīrs trauks, jāņem polietilēna vai stikla traukos.
Analīzes veikšanai nepieciešamais parauga daudzums - vismaz 200ml.
Apstrāde nepieciešama pēc ražas novākšanas – nav nepieciešama.
Stabils paraugs – Tie jāanalizē pēc iespējas ātrāk vai jāsaglabā līdz analīzei temperatūrā no 2 o C līdz 5oC. Paskābināšanuar sērskābi pie pH<2 var veikt arī ar nosacījumu, ka paskābinātais paraugs netiek piesārņots ar amonjaka absorbciju no atmosfēras.
>Pievienošanas metode - "teksta dekorēšana: pasvītrojums; ">spectrophotometrica.
Atsauces vērtības saskaņā ar Ūdens likumu1) 2) Ūdens nedrīkst būt agresīvs
maks. 0,50 parametrs / mērvienība CA vērtība (maksimālā pieļaujamā koncentrācija)
Ammonium 2) ,mg/L
Zināšanas par amonija vērtību ir ārkārtīgi svarīgas? novērtējot dzeramās vielas piesārņojuma pakāpi, spēj izteikt kūtsmēslu slodzes pakāpi. Var nākt no dziļiem avotiem, un šajā gadījumā amonija izcelsme var būt augu izcelsme. Šādos gadījumos to var uzskatīt par nekaitīgu pat tad, ja koncentrācija pārsniedz robežu.
Amonjaka klātbūtne ir saistīta ar dzelzi un mangānu, un to samazināšanas apstrādē to oksidācijas efekts samazinās. To var novērst ar enerģētisku hlorēšanas procesu, šajā sakarā tiks izmantotas īpašas tvertnes un filtri.
Bibliogrāfija: LEGEA 458/2002, kas grozīts un papildināts ar Likumu Nr. 311/2004, Valdības rīkojums Nr. 11/2010, Likums Nr. 124/2010 un Valdības rīkojums Nr. 1/2011